Koncepcija2018-02-03T15:02:06+00:00

Dzimis 1934.gada 15.aprīlī Jaungulbenē

Mana bērnība pagāja laukos. Vecāki kopa pēc pirmā pasaules kara piešķirtu nelielu jaunsaimniecību un audzināja piecu bērnu pulciņu. Mājai viņi bija uzbūvējuši stiklotu verandu, kurā māte audzēja ievērojamu kaktusu kolekciju. Gar mājas ziemeļu pusi pletās milzīgs jaunu ābeļu un ogulāju dārzs, bet dienvidu pusi, aizņēma mātes izplānots košuma krūmu un puķu dārzs ar augstu, baltu karogkārti vidū. Vasarā ik sestdienu mans un brāļa pienākums bija izdurstīt saaugušās zāles grantētajos celiņos, appļaut mauru un vairākas reizes sezonā pārkaļķot puķu dobju dekoratīvos robežakmeņus. Bet svētdienas rītos verandā pie brokastu galda visa ģimene nebeidza jūsmot par dabas krāšņumu.

1948. gada vasarā bariņš pusaudžu kā cālēni saskrējām uz iestājpārbaudījumiem Rīgas J.Rozentāla mākslas vidusskolā. Konkurss bija paprāvs, 4-5 gribētāji uz vienu vietu. Ūdens krāsās vajadzēja pāris stundās uzgleznot kluso dabu, tad uzzīmēt dažus vienkāršus priekšmetus un galvenais, uzgleznot brīvo tēmu – kompozīciju. Kas tā tāda un ko tā nozīmē, man nebija ne jausmas. Spazmu kamols visu eksāmenu laiku bija aizžņaudzis manu rīkli. Trijnieku beigās dabūju un lielajā mākslas templī iekšā tiku bez tiesībām uz stipendiju.

Bet pēc pirmā semestra manas atzīmes bija labas un teicamas un man piešķīra stipendiju. Tikai es biju mazliet pārpūlējies, manu seju pārklāja slapjā ekzēma. Jaungulbenes vietējā doktorātā rindā pie ārsta gaidīju ar kādu līdz simbolam tipisku lauku māmuļu, nākušu no 7-8 km attāliem Ārabiržiem aiz Ušuru ezera un Lielā purva. Kad es viņai ar sajūsmu attēloju savu skolas dzīvi lielās mākslas pasaules pievārtē, viņa teica vārdus, ko atceros mūždien: „Dēliņ, mēs gaidām no jums.” Kādi mēs, kāpēc man, kāpēc tik pēkšņi? Es to sajutu kā sevišķi pagodinošu nastu.

No 1952.gada – Piedalās izstādēs ar gleznām un grafiku

Otrā skolas gada pavasarī es un Uldis Pauzers nolēmām kājām doties uz manām dzimtajām mājām. No sākuma pa dzelzceļa sliedēm caur Suntažiem, tālāk uz Madonu. Bija ārkārtīgi karsts laiks, bez vēja. Dzelzceļš saules versmē zvēroja. Kaut kur Piebalgā nakšņojām siena pūnītē. No rīta saimnieka māte pie akas padzirdīja mūs ar pienu un rīta gaismā labi nopētījusi, atklāti pateica: „Jūs laikam esat no tiem, kas uz rokām staigā un ar pakaļām mušas ķer!” Pateikušies un atvadījušies mēs to savā starpā nekomentējām. Bet es nodomāju: „Es nu gan nekļūšu par sprukstiņu un pilsētas asfalta slīpētāju!”

1953.g. – Beidz J.Rozentāla Mākslas vidusskolu

1959.g. – Beidz Valsts Mākslas Akadēmijas glezniecības nodaļu

No 1960.-1973.gadam –„Cīņā”, „Rīgas Balssī”, Mākslinieciskās konstruēšanas birojā, kombinātā Māksla – mākslinieks
Mākslas akadēmijas vakara kursos – pasniedzējs

No 1962.gada – Latvijas Mākslinieku Savienības biedrs

Man patīk, ka tēma, ko esmu izvēlējies, jau ir transformēta un pacelta zināmā garīgā līmenī. Lielākai daļai manu gleznu un skulptūru sižeti sakņojas poēzijā. Romantikai pieejams esmu bijis vienmēr, kopš sāku savu radošo dzīvi. Revolucionāri romantiskā dzeja un mūzika, vēsturiskās tautu brīvības cīņas, cīnītāja neparastā ticība idejai, dvēseles spēks un pašaizliedzība, tas viss mani aizrāva un spārnoja.

No 1966.gada – Sāk tēlniecību, galvenokārt skulptūras granītā

No 1973.gada strādā tikai radoši

Ja man šodien kāds jautātu, kādēļ no glezniecības, kurai kopā ar mākslas skolām biju atdevis ap 20 savas patstāvīgās dzīves sākuma gadu, pārgāju uz tēlniecību, es varētu atbildēt dažos vārdos – man te daudz noslēpumu, te varu apmierināt savu tieksmi uz monumentālismu – glezniecībā sienas man neviens neatvēlēja. Tēlniecībā brīva daba, brīvi materiāli.

Žurnālisti iemīļojuši frāzi: “…tēlnieks nostājās pie akmens.” Agrāk domāju, ka visi tēlnieki tā patiešām strādā. Nebija arī brīvas naudas, ko maksāt akmeņkaļiem. Un tā es nokļuvu pie savas tiešās granīta kalšanas metodes, izmantojot tikai nelielu modeli plastilīnā, ko darba gaitā ir iespēja koriģēt un pilnveidot, lai maksimāli pilnīgi iekļautos akmenī.

No 1975.gada – Skulptūru dārza galerija “Ulamula” pie Mārupītes

No 1977.gada – Organizē un piedalās vietējos un starptautiskos granīta tēlniecības simpozijos Latvijā

Laukakmeņu atrašana, atrakšana un atvešana saistās ar pārdzīvojumiem, kas saviļņo līdz sirds dziļumiem. Transportēšanas ekspedīcijas parasti noslēdzas manā darbnīcā vasaras naktīs tā pret rīta pusi. Treileru un autokrānu vadītāji, buldozeristi pārguruši, sanervozējušies, līdz aizsmakumam izstrīdējušies par labākajiem uzkraušanas paņēmieniem, dažkārt apmainās ar krietni vien sālītiem vārdiem. Es katrreiz tikko turos kājās un esmu pusdzīvs no nervu sasprindzinājuma un smago, skabargaino tērauda trošu staipīšanas pa dubļiem, dabūjot laukakmeni līdz pacelšanai. Nekad jau neiztiek bez starpgadījumiem, bez aizķeršanās. Bet gala iznākumā jūtos laimīgs – atkal pāris jaunu laukakmeņu apmetušies uz turpmāko dzīvi manā darbnīcā.

Darbnīcas teritorijā akmeņi izvietojas plastiski, dekoratīvi, ar izstādes ekspozīcijas nozīmi. Visu gadu strādājot laukā, grozoties ap puspabeigtiem, tikko aizsāktiem un pavisam neskartiem akmeņiem, gribot negribot redzu visas tās metamorfozes, ko daba glezno un veido šajā materiālā. Tikai turi acis vaļā, tikai ņem un izvēlies, ko tev vajag.

Tā kā es pats kaļu, tā arī akmeņu grozīšanu, uzstatīšanu un līdzsvara meklējumus veicu pats, darbojoties ar domkratiem, vinčām, svirām. Strādājot ārā skulptūra nekad nevar būt par lielu. Radoši pacilājoša satraukuma vadīts parasti savus akmeņus cenšos nostādīt uz gala, viņu masām dodot jaunu iespēju un atmodinot to dinamiku man vēlamā virzienā. Un katrs gaida savu kārtu. Galvu atmetis es staigāju starp viņiem kā starp augošiem lietaskokiem, kā pa ideju mežu.

Pēc īsākām vai garākām, dažkārt vairāku gadu pārdomām un uzmetumiem uz papīra un reģistrācijas plastilīnā, sāku komponēt akmenī ar cirtni, atdalot slāni pēc slāņa – kā noloba sīpolu, kā Pērs Gints inventarizēja savu dzīvi H.Ibsena lugā. Stipri līdzīgi arī es gaidu kodola parādīšanos. Pie kam darba procesā tieši cirtņa pieskārieni akmenim man liekas vismazāk traucējoši. Ciršanas procesā notiek fizikāli dinamisks dialogs ar akmeni, jo katram nepieciešams citāds uzsitiens. Bet pēc kāda laika, sajutis iztēles neskaidrību, eju pie nākamā. Bet šis lai turpina briedināt sevī slēpto tēlu.

No 1985.gada –Dainu kalns, veltīts Kr.Barona 150. jubilejai

Folklora – tā ir tautas dzīves poētiska enciklopēdija. Tautas dziesmās tūkstošiem un tūkstošiem dzīvju guļ. Plīvo un trīsuļo dziesmiņās tautas dvēselīte, iecentrēta, iegriezta un ievirpuļota metaforās tā kļuvusi nezūdama. Šo četrrindu vienkāršība kā saulainu rasas pērlīšu piebērta pļava atmirdz tādā varavīkšņotā spēkā, ka tā izteikšana prasa visgrandiozāko – monumentālo formu. Un bija jāmeklē vistvirtākā, visietilpīgākā forma – lode, elipse, piliens – kā tautas dziesmas dinamikas izteicēja. Tās vārdā es sāku nopietni iedziļināties dabas formu pasakaini sarežģītajā labirintā un tapa skulptūras – Audzelības mistērijas. Tieši tās deva man atslēgu arī cilvēka auguma formu satvaram, izsakot savu tautas dziesmu redzējumu. Un tas brīnišķīgi sabalsojas ar mana iemīļotā laukakmens īpašībām un principu – pēc iespējas mazāk ņemt nost, iespējami mazāk zaudējot no pirmatnējās veidola būtības.

1987. un 1994.g. – Starptautiskie labradora simpoziji Larvikā, Norvēģijā

No 1987.gada – Anderssonu ģimenes skulptūru dārza galerija Stavangerā, Norvēģijā

1995.g. – Starptautiskais akmens simpozijs Nanao, Japānā

1995.-2000.g. – simpozijs „5+1”, kopdarbs Rīgā ar pieciem Norvēģijas Karalistes tēlniekiem
1998.g. – Norvēģijas Karalistes SVĒTĀ OLAFA ordeņa 4.šķira

Pēc pirmajām desmitgadēm tēlniecībā, kad aumaļām akmeņos ielādēju sevī agrāk iesprostotās emocijas, man bija jāiet tālāk, jāattīsta tēlnieciskās valodas diapazons. Jutu, ka kopdarbos ar norvēģu tēlniekiem daudzkārt paplašinu savu radošās skolas amplitūdu, jo viņi bija apguvuši ne tikai Norvēģijas tēlniecības skolu. Norvēģijas ceļojumos un simpozijos dziļi iejutos tās dabā un personīgi iepazinu daudzus ievērojamus un interesantus kultūras un mākslas cilvēkus. Daudz no tur redzētā atradu par paraugu, par mācīšanās vērtu, par soli priekšā mums un man radās vēlēšanās savu iegūto vērtību parādīt īpašā veidā Latvijā. Tā radās ideja – simpozijs „5+1”, kur es sadarbojos ar pieciem dažādu paaudžu norvēģu māksliniekiem.

1992.g. – Latvijas Zinātņu Akadēmijas Goda loceklis

1994.g. – Latvijas Republikas TRIJU ZVAIGŽŅU ordeņa 4. šķira

1998.g. – Latvijas Zinātņu akadēmijas Raiņa balvas laureāts

Dziļš dabas starojums bērnībā iespaidojis visu manu turpmāko pilsētnieka dzīvi. Arī mākslinieku sabiedrībā vislabāk esmu juties mazliet nomaļus. Bet no laukiem atvestos laukakmeņus vienmēr saņemu ne tikai kā ideālu materiālu tēlniecībai, bet kā senus draugus. Redzu viņu ledus laikmeta šļūdoņu noapaļotajās skaldnēs un plaknēs lielu fizikālu un reizē estētisku loģiku, kam labprāt pakļauju savu iztēli. Katram ir tūkstošgadīga biogrāfija. Vai jūs varat iztēloties, kā ritējis akmens mūžs, kamēr tas no asas Skandināvijas kalnu atlūzas kļuvis par maigi apaļīgo būtni? Kādi spēki ar viņu un pret viņu darbojušies, kādi vēji pār to brāzušies kopš aizlaikiem? Par to domājot, sirds kļūst neizturami pilna, dižuma apjēgsmes pārņemta un dzen darboties – meklēt, pētīt, sijāt, dalīt, vienot – radīt.

Pēc klejojumu un meklējumu līkločiem, pēc Dainu Kalna galvenās ofensīvas, es nosvēros uz cilvēka sejas dzejisku, darbīgi dzīvu un patiesi vēsturisku portretu gan granītā, gan zīmējumos un gleznojumos. Bet tagad vairāk sliecos atgriezties jaunības idejās. Es dodos uz gaismu, uz rītausmas tēmu topošajās, man vēl likteņa atvēlētajās skulptūrās un gleznās kā to māca savā dzejā Andrejs Eglītis:

„JA CERĪBAS MŪSU LIEKAS KĀ AKMENS, KAS UZKĀPS UZ ŪDENS”,
„STĀVIET KĀ TURAS ZEME – NEPIEKĀ, JA PAT VISS BŪTU ZUDIS”.